Neparedzēts ļaunums bija iemiesojies Ķoņu dzirnavu rūķu saimē.Sāka notikt nelāgas lietas.Pieaugušie rūķi savā starpā nepārtraukti strīdējās.Vecie rūķi pat savstrpēji nesarunājās, savukārt mazie čiepa mantas viens no otra, slepenībā kāvās un nepamatoti aprunāja viens otru.Reiz nonāca pat tik tālu, ka rūķis Kriksis tika slimnīcā, jo, metot  akmeņus klasesbiedru barā, viens no akmeņiem trāpīja pašam Kriksim.Bieži tika sasistas mazo Gliemezēnu  mājas, iznīcinātas Kurmju kungu aliņas, Vāverēniem saveltas kuplās astes, bet Simtkājiem nepareizi sašņorēti zābaciņi.Apkārt skanēja vaimanas, lija asaras un Ļaunums staigāja izgāzis vēderu.
Un tad Ķoņu dzirnavu svētība- stārķis Pēteris nolēma vēl pēdējo reizi ieviest mieru un saticību, tāpēc Pēteris uzaicināja palīgos Rīgas bērnus, lai mācītu rūķiem , kas ir draudzība un kas- naids, kas ir saticība un drosme, un kas ir nodevība un kā labāk aizdzīt projām ļaunumu no dzirnavām.